Kādu versti no Viesienas muižas ir Dārznīcas kalns. Tanī vietā, kur tagad kalns, vecos laikos bijuse grezna pils. Bet vienreiz – vai Velns, vai kas – uzgāzis šai pilij virsū kalnu. Tā palicies ilgu laiku. Te vienu dienu kāds šejienietis gājis pār kalnu un piepeši ieraudzījis durvis. Gājis iekšā un atradis varenas istabas, pilnas ar naudu. Vecs, sirms vīrs turpat sēdējis un sargājis dārgumus. Viņš bijis itin laipns, vēl atļāvis ienācējam pagrābties no zelta un smaidīdams izvadījis laukā. Tikai šķiroties aplam cieši noteicis, lai nepļāpājot nevienam, ko te redzējis. Labu laiku neteicis arī, bet otrā gadā izstāstījis taču citiem un vēl aizvedis līdz parādīt. Iegājuši, bet tagad sirmgalvis vairs nebijis tik laipns, tūliņ uzsaucis: “Tie citi visi ārā, bet tu, pļāpa, paliec te!” Nelīdzējis nekas, bijis jāpaliek zemes apakšā un nekad vairs neticis ārā.
Arona
Sengadus atpakaļ mārcieniešos kāds zemnieks reiz gribēja apart vecu noru. Turēdams arklā aizjūgto zirgu, noras alā prātoja, kā izdevīgāk dzīt pirmo vagu. Garām gāja paziņa, kas slikti dzirdēja. Padevis dievpalīgu, skaļā balsī tas uzprasīja: - Ko tu te dari?
- Nelon dīkā turēt, - teica arājs, ar slaidu rokas vēzienu norādīdams uz lielo noru. Pienācējs nesaprata un pārvaicāja: - Kā tu teici? Onu turēt? Kas tā par onu? – Aršu noru, - atkārtoja arājs vairākas reizes. Beidzot gribēja īsi un skaļi pateikt: „Aru noru,” – bet vārdi drusku sacirtās un izteicās: - Aronu. – To nu paziņa skaidri dzirdēja. Pabrīnījās par vārdu „arona”, paraustīja plecus un aizgāja.
Sarunas laikā sāka līņāt un arvienu stiprāk. Kad arājs izdzina pirmo vagu, vajadzēja steigties uz māju. Lietus lija visu pievakari, visu nakti. Gar noru tekošie ūdeņi uzplūda, sāka tecēt pa izarto vagu, drīz izskaloja to platāku un dziļāku, un rītam austot, pāri norai jau tecēja krietna upe. Kad saule pakāpās pāri koku virsotnēm, laiks noskaidrojās un noras malā atkal atnāca arājs.
- Brīnies nu, bērīti, - viņš teica savam darba biedram, - vakar šeit mūsu paziņa brīnījās par neviļus izteikto aronu. Šodien mums jau te tek īsta upe Arona. Norā gultni kā artin izarusi. Nu, īsta Arona!
Un zemnieks arī turpmāk pāri norai tekošo upes posmu dēvēja par Aronu. Jaunais vārds visiem patika. Tas bija jauks un izteiksmīgs, kā jau visi upju nosaukumi šinī novadā. Tāpēc arī drīz vien upi visā viņas garumā – Mārcienā, Ļaudonā, tāpat arī Zalgaviešos – sāka saukt par Aronu.
Izrādījās, ka jaunais vārds patīk arī pašai upei. Vajadzēja tik aiziet, kur Aronas ielejai stāvāki krasti, un skaļi pavaicāt: - Aron, tā tevi saukt lon? – tūlīt skanēja atbilde: - Lon, lon! – Kam radās šaubas, varēja tieši uzprasīt: - Citā vārdā nosaukt? – un atbilde bija skaidra un nepārprotama: - Nesaukt!
Vairāk par visiem par jauno vārdu priecājās lakstīgalas. Viņas pat uzņēmās gādāt, ka tas vairs nevarētu aizmirsties. Kad klusā līcī pogo lakstīgala, ieklausoties tīri labi var sadzirdēt – savas dziesmas vienā locījumā tā iepin upes vārdu Arona.
* * *
Reiz dzīvojis kāds tēvs, kuram bijusi stalta un daiļa meita. Tēvs tīrumā aris, un meita nesusi tam pusdienu. Kamēr tēvs ēdis, meita viņa vietā mēģinājusi art. Aršana viņai ļoti iepatikusies, un viņa lūgusi tēvu, lai viņš ejot vien mājās, aršot viņa. Tēvs arī aizgājis, un meita arusi, dziedādama: „Aru, aru noru, noaru.” To dzirdējis kāds koklētājs, kas bijis no tālienes. Viņš dziesmu labi nesapratis, bet tā viņam iepatikusies. Viņš dziedājis: „Aru, aru ronu, aronu.” Viņš arī stāstījis par šo meitu ļaudīm.
Zirgi ar jauno arāju ļoti apraduši. Vēlāk atnācis tēvs. Viņš aizgājis pie zirgiem, bet tie viņu nospēruši. Meita ļoti raudājusi. No asarām izcēlusies upe, kas nosaukta par Aronu.
Kurcsala
Kādreiz Bērzaunes kungs un Grostonas kungs spēlējuši kārtis. Bērzaunietis zaudējis. Nauda jau bijusi nospēlēta. Devis zemes gabalu, bet par to gribējis vairāk nekā zaudējis kāršu spēlē. Tad grostonietis pielicis divus kurtus (suņus) un dabūjis zemi. Tā vēl šodien ir tāda Kurcsala. Tas ir tur, kur Bērzaunes kunga un Grostonas kunga zeme sagājusi kopā.
